Runājot ar kādu savu draugu, kurš no miljonāra bija kļuvis par nabagu un žēlojās par dzīvi, runāja par pašnāvību, jo neredzot nekādas iespējas vairs dzīvē, atcerējos kādu stāstu no savas pagātnes.
Reiz, man bija tas gods pazīt divus kungus, kuri savā starpā nebija ne tikušies, ne bijuši pazīstam. Pirms daudziem gadiem abi bija ļoti turīgi un visnotaļ ietekmīgi. Katram no viņiem bija liels un varens, fantastisku peļņu nesošs bizness, ģimenes, bērni. Šķita, ka tā būs vienmēr.
Tomēr Dzīvei bija citi plāni un pēc Krievijas krīzes, pāris mēnešu laikā abi minētie kungi zaudēja visu. Iekļuva lielos, praktiski neatmaksājamos parādos. Pusgada laikā abi zaudēja arī ģimenes, kā tas bieži mēdz gadīties, ja esi sievu izvēlējies jau esot labi nodrošināts.
Pēc 6 gadiem satiku abus kungus. Viens bija lielas firmas vadītājs un līdzipašnieks, otreiz apprecējies. Savukārt, otrs- bija klaidonis Vecrīgā.
Mani ļoti ieinteresēja, kāda bija tā būtiskā atšķirība starp viņiem, jo abi bija apmēram viena vecuma, ar līdzvērtīgi labu izglītību, kolosāliem sakariem, bet rezultāts bija kardināli pretējs.
Vaicājot pirmajam kungam, saņēmu atbildi- es aizmirsu par to, kas es biju un sāku tur kur biju nokļuvis- divus gadus strādāju par krāvēju un taksistu, bieži vedu savus bijušos darbiniekus un biznesa partnerus, kuri mani dažreiz pat nepazina. Es ticēju, ka es varu un iespēja nāca. Ak jā, un sieva mani izvēlējās bez naudas- piebilda godājamais kungs.
Savukārt, otrs kungs vēl tad, dzerdams balzāmiņu vasaras kafejnīcā Vecrīgā, kur viņu uzaicināju, stāstīja, cik bagāts un veiksmīgs viņš reiz bija un kā ticis apzagts un izmantots, kā citi pie visa vainīgi.
Sāc tur, kur esi! Tas, kur tu esi bijis- tam šodien vairs nav nozīmes.